Hagaja grāmatas sākums viduslaiku manuskriptā Codex Gigas
Hagaja grāmata (ivritā: ספר חגי, Sefer Ḥaggay) ir viena no praviešu grāmatām ebreju Bībelē (Tanahā) un Vecajā Derībā. Bībelē Hagaja grāmata parasti ierindota kā trešā no beigām starp divpadsmit mazo praviešu grāmatām, pēc Habakuka un Cefanjas grāmatām un pirms Zaharijas un Maleahija grāmatām. Tā ir īsa grāmata divu nodaļu apjomā, kas atspoguļo pravieša Hagaja vēstījumu Izraēlas tautai (jūdu kopienai) Persijas impērijas valdīšanas laikā pēc Babilonijas trimdas. Centrālā tematika ir Jeruzalemes otrā tempļa atjaunošana. Pravietojumos kritizēta tautas kūtrība tempļa būvdarbos, Jeruzalemes saimnieciskās grūtības skaidrotas kā šīs nolaidības sekas, vienlaikus mudinot atjaunot kulta dzīvi un nostiprināt sabiedrības reliģisko identitāti. Tempļa rekonstrukcija tiek izvirzīta kā centrālais pēctrimdas kopienas garīgās atjaunošanās simbols, ar solījumu par Dieva svētību, ja “Dieva nams” tiks atjaunots. Grāmata datējama ar 6. gadsimtu p.m.ē., precīzāk – ar 520. gadu p.m.ē., Persijas ķēniņa Dārija I valdīšanas otro gadu, laikā, kad otrā tempļa celtniecība vēl nav pabeigta. Tradicionāli teksts tiek attiecināts uz pašu pravieti Hagaju, kura īsie, teoloģiski blīvie paziņojumi fiksēti persiešu periodā. Tomēr daļa pētnieku, ņemot vērā trešās personas stāstījumu un stilistiskās īpatnības, pieļauj, ka grāmata varētu būt vēlāk rediģēts Hagajam piedēvēto pravietojumu apkopojums, ko 6. gadsimta p.m.ē. beigās vai 5. gadsimta p.m.ē. sākumā sastādījis kāds skolnieks vai pēctrimdas kopiena.
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Hagaja grāmata.