beluinus

Latin

Alternative forms

• belluīnus

Etymology

Etymology tree

Latin bēlua

Proto-Indo-European *-nós

Proto-Indo-European *-iHnos

Proto-Italic *-īnos

Latin -īnus

Latin bēluīnus

From bēlua (“beast, monster”) + -īnus.

Pronunciation

• (Classical Latin) IPA^(key): [beː.ɫuˈiː.nʊs]
• (modern Italianate Ecclesiastical) IPA^(key): [be.luˈiː.nus]

Adjective

bēluīnus (feminine bēluīna, neuter bēluīnum); first/second-declension adjective

1. bestial, brutal, animal

Declension

First/second-declension adjective.

	singular				plural
	masculine	feminine	neuter		masculine	feminine	neuter
nominative	bēluīnus	bēluīna	bēluīnum		bēluīnī	bēluīnae	bēluīna
genitive	bēluīnī	bēluīnae	bēluīnī		bēluīnōrum	bēluīnārum	bēluīnōrum
dative	bēluīnō	bēluīnae	bēluīnō		bēluīnīs
accusative	bēluīnum	bēluīnam	bēluīnum		bēluīnōs	bēluīnās	bēluīna
ablative	bēluīnō	bēluīnā	bēluīnō		bēluīnīs
vocative	bēluīne	bēluīna	bēluīnum		bēluīnī	bēluīnae	bēluīna

Synonyms

• (bestial): bēluālis, bēluus

Related terms

• bēlua
• bēluālis
• bēluātus
• bēluōsus
• bēluus

Descendants

• → English: beluine, belluine
• → Italian: beluino, belluino

References

• “beluinus”, in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879), A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
• “beluinus”, in Gaffiot, Félix (1934), Dictionnaire illustré latin-français, Hachette.